Ziņa, ka Jūs nokļūsiet pie mums, izraisīja skaļas gaviles paradizē.
Ellē — tāpat.
MISIS MAKVILJAMSA UN ZIBENS
— … Un tātad, ser, — misters Makviljamss turpināja, jo tas nebija sarunas sākums, — bailes no zibens pieder pie cilvēka visnožēlojamākām vājībām. Visbiežāk ar to sirgst sievietes, taču laiku pa laikam tā sastopama arī pie maziem šuneļiem, bet dažbrīd arī vīriešiem. II sevišķi skumīgi vērot šo vājību tādēļ, ka tā laupa cilvēkam virisķību un drosmi tik lielā mērā ka nekas cits, un to nevar izskaust no cilvēka ne ar kādu pārliecināšanu; arī kaunināšana izrādās veltīga. Sieviete, kurai nav bail sastapties aci pret aci ar pašu velnu vai peli, nespēj vairs valdīt pār sevi un pilnīgi samulst, kad uzliesmo zibens. Tieši žēl noskatīties.
Nu un tātad, kā jau teicu, pamodos no tā, ka manas ausis uztvēra apspiestas un nez no kurienes plūstošas vaimanas: «Mortimer, Mortimer.» Kaut cik sakopojis savas domas, izstiepu tumsā roku un vaicāju:
«Evandželin, ko tu brēc? Kas noticis? Kur tu esi?»
«Esmu ieslēgusies skapī. Bet tev gan vajadzētu kaunēties atrasties gultā un gulēt tik ciešu miegu, kad ārā tāds šausmīgs negaiss!»