«Kā nu cilvēks var kaunēties, ja guļ? Tas nemaz nav iespējams, Evandželin. Kad cilvēks aizmidzis, viņš nevar kaunēties.»
«Tad būtu kaut vai pacenties to darīt, Mortimer; tu pats ļoti labi zini, ka neesi nemaz mēģinājis …»
Uztvēru apslāpētu šņukstu skaņas. So skaņu dēļ skarbā atbilde uz manām lūpām sastinga, un es to izmainīju pret:
«Piedod, dārgā, man ļoti žēl! Es taču to nedarīju tīšām. Nāc ārā un …»
«Mortimer!»
«Ak kungs! Kas tad ir, mīļā sirds?»
«Vai tu vēl esi gultā?»
«Protams!»
«Tūlīt piecelies! Es tomēr domāju, ka tu kaut cik rēķinies ar savu dzīvību; ja tev pašam sevis nav žēl, tad kaut vai tikai manis un bērnu dēļ.»
«Bet, mīļā sirds …»
«Nerunā pretī, Mortimer! Tu itin labi zini, ka tādā negaisā visbīstamākais — gulēt gultā .. . Visās grāmatās tā rakstīts, bet tu guli un pavisam velti nezin kādēļ riskē ar savu dzīvību, tikai lai strīdētos un strīdētos!»
«Bet, velns parāvis, es pašreiz neesmu gultā, es…»
(Teikumu pārtrauca pēkšņs zibens uzliesmojums un šausmīgi pērkona dārdi.)
«Te nu bij'l Vai redz', kādas tam sekas? Ak Mortimer, ka tu vari tādā laikā lādēties!»
«Es nemaz nelādējos. Un katrā ziņā — tās nav sekas. Pat ja es nebūtu teicis ne vārda, tik un tā tas būtu noticis. Tu to pati labi zini, Evandželin, ka tādās reizēs, kad atmosfēra pielādēta ar elektrību …»