«Jā-jā, tev galvenais, ka dabū izstrīdēties, tikai strīdēties un strīdēties! Nevaru saprast, kā tu tā vari izturēties, kad labi zini, ka mājai nav neviena zibeņnovedēja un tavai nelaimīgajai sievai ar bērniem atliek vienīgi paļauties uz dieva žēlastību! . . . Ko tu dari? Tu aizdedzini sērkociņu . .. tādā laikā? Tu nu galīgi esi sajucis prātā!»
«Nudieif, mīļā, kāds tur ļaunums? Tumšs kā pagāna vēdera, un tādēļ es …»
«Nopūt sērkociņu, tūlīt nopūt! Es redzu, tu neviena nežēlo, tu esi gatavs upurēt mūs visus. Tu taču zini, ka zibeni nekas tik ļoti nepievelk kā gaisma …» (Tracli! Bum! Burumbum-bum!) «Re … paklausies! Tagad Iii redzi, ko esi nodarījis!»
«Ne, neredzu. Iespējams, ka sērkociņi pievelk zibeni, bel zibens taču nerodas no sērkociņa; varu saderēt, uz ko vien gribi. Un ne jau mans sērkociņš pievilcis zibeni. Ja tie tur būtu tēmējuši uz manu sērkociņu — tad es teiktu, ka trāpījums bija nulle no varbūtējām miljons iespējamībām. Un Dolli- mauntā par tādu šaušanu . . .»
«Kā tev nav kauna, Mortimer! Mums šeit ik mirkli draud nāve, bet tu tā runā. Ja tu nevēlies … Mortimer!»
«Nu?»
«Vai tu šovakar pielūdzi dievu?»
«Es … es gribēju, bet pēc tam sāku rēķināt, cik iznāk, ja divpadsmit reizina ar trīspadsmit, un . .. »'
(T\ach! Bum-burum-bum! Bum-bach, bach, trach!)
«Ai, tagad esam pagalam, nu mūs vairs nekas neglābs! -Ka gan tu varēji aizmirst kaut ko tik svarīgu ūn pie tam vēl tādā laikā?»