«Taču nekāda «tāda laika» nebija. Pie debesīm nevarēja saskatīt neviena mākonīša. Kā tad es būtu varējis zinai, ka tādas nieka nolaidības dēļ sacelsies visa si jezga un pērkons? U&t, lai nu kā, manuprāt, ta ir vienkārši nejēdzība no tavas puses tā piesieties: man tas taču atgadās ļoti reti. Pēc tam kad manis dēļ pirms četriem gadiem notika zemestrīce, es ne vienu reizi neesmu aizmirsis vakarā pielūgt dievu.»
«Mortimer! Ko tu runā? Bet dzelteno drudzi tu esi piemirsis, ko?»
«Dārgā, mūžīgi tu man uztiep šo dzelteno drudzi un, šķiet, pilnīgi nevietā. Pat telegramu uz Memfisu nav iespējams nosūtīt tiešā ceļā, vienīgi caur starp- stacijām; kādā veidā tad mana nolaidība attiecībā uz Uigšanu būtu varējusi sasniegt tādu tālumu? Es būtu ar mieru vēl uzņemties atbildību par zemes- trīci, tā vismaz notika tepat kaimiņos; taču lai nu mani labāk p^kar nekā liek uzņemties atbildību, velns zina par ko .. .»
(Trach! Bum-burum-bum! Bum! Bach!)
«Ak kungs,*ak dievs! Zibens kaut kur iespēra! Es jau jūtu, Montimer! Līdz rītam mēs nenodzīvosim . . . un, ja tas var atnest kādu labumu, kad mūsu jau vairs nebūs, paturi prātā, Mortimer, ka tava neciešamā mēle … Mortimer!»
«Ak! Kas nu vēl?»
«Tava balss skan tā, it kā tu… Mortimer, vai patiešām tu tagad stāvi pie kamina?»
«Jā, tieši tā, atļaujos šādi noziegties.»