«Paej tālāk, tūlīt pat! Tu, liekas, esi nolēmis mūs visus pazudināt! Vai tad tu nezini, ka vislabākais zibens vadītājs ir vaļējs skurstenis! Bet kurp tu tagad aizgāji?»
«Esmu tepat, stāvu pie loga.»
«Pasarg die's, vai tad tev vēl prātiņš mājā? Ej nost no turienes, nekavējoši! Pat zīdaiņi, pat viņi zina, ka stāvēt pie loga bargā laikā nozīmē bojā eju. Ak dievs, ak dievs, es zinu, ka rītu vairs nepiedzīvošu … Mortimer!»
«Jā?»
«Kas tur čaukst?»
«Tas esmu es.»
«Ko tu dari?»
«Meklēju savām biksēm augšgalu.»
«Ātrāk, aizmet tās kaut kur tālāk! Acīm redzot tu tīšu prātu gribi tās uzģērbt bargā laikā! Tu taču zini, — visas autoritates kā vienā balsī apgalvo, — vilnas drēbes pievelkot zibeni. Ak dievs, ak dievs! Nepietiek tā, ka negaiss mūs var nogalināt, tev*vēl katrā ziņā vajag, lai briesmas kļūtu vēl lielākas… Nē, lūdzams, nedziedi! Ko tu vispār iedomājies?»
«Nu un kāpēc tad nedrīkst?» ,
«Mortimer, es to esmu tev teikusi un teikusi, es to esmu teikusi simtiem reižu, ka dziedāšana rada
atmosfērā svārstības, kas savukārt pārtrauc elektrisko strāvu, un . .. Kāpēc tu atver durvis, saki man, lūdzams?!»
«Vai dieniņ, kāds tad tur ļaunums?»
«Kāds ļaunums? Tās ir nāves briesmas! Katrs, kas tam pievērsis uzmanību, zina, ka radīt caurvēju nozīmē pievilkt zibeni. Tu tomēr neaizvēri durvis! Ver tās ciet, nu ātrāk, citādi mēs visi būsim pagalam! Cik gan tas ir šausmīgi — atrasties tādā laikā vienā istabā ar vājprātīgo … Mortimer, ko tu dari?»