«Neko. Atgriezu tikai vaļā ūdens krānu. Istabā var nosmakt — te ir tik smacīgi. Gribēju nomazgāties.»
«Tu, kā redzu, esi pavisam prātu izkūkojis! Ja zibens kaut kur citur iesper vienreiz, tad ūdenī vismaz piecdesmit reižu. Aizgriez krānu! Ak dievs, es zinu, mūs jau nekas vairs nespēj glābt! Man šķiet, ka . .. Mortimer, kas tas?»
«Tas, velns… tā ir glezna. Es to esmu norāvis …»
«Tātad tu stāvi pavisam tuvu pie sienas! Nedzirdēta nepiesardzība! Vai tad tu nezini, ka vislabākais zibens vadītājs ir siena? Ej nost no tās! Un tu vēl gribēji lādēties. Kā gan tu tā vari uzvesties, ja tava ģimene briesmās!… Mortimer, vai tu pavēlēji nolikt sev gultas pēli, kā es tevi lūdzu?»
«Nē. Piemirsu.»
«Piemirsi! Tas tev var maksāt dzīvību. Ja tev būtu pēlis, tu to noklātu istabas vidū, nogultos uz tā un atrastos pilnīgā drošībā. Panāc šurp, ātrāk, kamēr vēl neesi pastrādājis diezin ko!»
Es to mēģināju, taču mazajā skapī tik tikko pietika vietas mums abiem, un gaisa tur nebija nemaz. Es gandrīz vai nosmaku un beidzot izlīdu no turienes ārā. Sieva man tūlīt uzsauca:
«Mortimer, kaut kas taču jādara, lai tevi nenosper. Padod vācu grāmatiņu, kas atrodas uz kārniņā, un sveci, tikai neaizdedz! Padod man sērkociņus, eš^ati tos aizdedzināšu te. Grāmatā pateikts, kas jādara.»