Es paņēmu grāmatiņu, ziedodams pie viena vāzi un pāris citu trauslu mantiņu, un kundzene ieslēdzās ar sveci skapī. Kādu mirkli mani lika mierā, tad jautāja:
«Mortimer, kas tas?»
«Nekas sevišķs, kaķis.»
«Kaķis? Tā taču ir bojā eja! Noķer viņu un ieslēdz kumodē. Un dari to, cik vien iespējams, ^ ātrāk, mīļais! Kaķi ir elektrības pilni. Ak, zinu tikai ^ vienu — šajā briesmu pilnajā nakti es galīgi no- "■* sirmošu! .. .»
Atkal es sadzirdēju dobjas raudas. Ja ne tas, nebūtu pakustinājis ne pirksta šādas negantas iedomas dēļ.
Taču nu es mēģināju noķert kaķi; uzskriedams virsū krēsliem un citiem šķēršļiem, kas visi bija ļoti cieti un lielāko tiesu asām malām, es beidzot sagrābu dzīvnieku un ieslēdzu kumodē, salauzis vispirms mēbeles apmēram četrsmit dolāru vērtībā un sadabūjis pats zilumus. Pēc tam manu dzirdi skāra apslāpēti vārdi, kas nāca no skapja:
«Mortimer, te teikts, ka visdrošākais ir — stāvēt
istabas vidū uz krēsla, pie kam krēsla kājām jābūt izolētām ar priekšmetiem, kas nevada elektrību. Tas nozīmē, ka tev krēsla kājas jāieliek ūdens glāzēs…» (Cšššt! Bum — bach! Trach!) «Ak, vai tu dzirdi? Drīzāk, Mortimer, kamēr tevi vēl nenosper!»
Man kaut kā izdevās sameklēt un paņemt tējas glāzes. Veselas palika tikai četras, pārējās sasitu drumslās. Izolējis krēsla kājas, es lūdzu pateikt turpmākās instrukcijas.