«Mortimer, te sacīts: «Das Gevvitterlāuten ist sehr gefāhrlich, weil die Glocke selbst, so vvie der durch das Lāuten veranlasste I.uftzug und die Hflhe des Turmes, den Blitz anziehen kfinnteV Mortimer, vai tas nozīme, ka ir bīstami barga laikā nezvanīt trauksmi?»
«Jā, šķiet, ka tā ir, jo pagātnes divdabis stāv vienskaitļa nominativā. Jā, tas nozīmē, ka, ņemot vērā baznīcas torņa un «Luftzug» [3] trūkumu, ļoti bīstami (sehr gefāhrlich) nezvanīt trauksmi bargā laikā; jo vairāk tādēļ, redzi, ka pati vārdu kārtība . ..»
«Izbeidz šo niekošanos, Mortimer, netērē dārgo laiku pļāpāšanai! Paņem lielo pusdienas maltītes pavēstlšanas zvanu, tas ir turpat priekšnamā. Ātrāk, mīļais Mortimer, mēs jau esam gandrīz drošībā. Ak kungs, liekas, ka tomēr izglābsim dzīvību!»
Mūsu mazā vasarnīca atrodas augstu kalnu grēdu virsotnē, pie pašas nogāzes. Kaimiņos izkaisītas dažas fermeru mājiņas — vistuvākās apmēram trīssimt četrsimt soļu no mums.
Uzkāpis uz krēsla, es zvanīju šo šausmīgo zvanu droši vien jau kādas septiņas vai astoņas minūtes, kad pēkšņi kāds no ārpuses atrāva vaļā mūsu loga slēģus, iebāza logā spilgti degošu, aizklātu vējlukturi un aizsmakušā balsī vaicāja:
«Kas tad tas par jampadraci, kas te notiek?»
Man izkrita no rokām zvans, samulsis es nolēcu no krēsla un atbildēju: