«Nekas sevišķs te nenotiek, tāpat vien mazliet uztraucāmies bargā laika dēļ. Es te mpģināju novadīt zibeni.»
«Bargs laiks? Zibens? Bet vai jūs esat pie pilna prāta, Makviljams? Arā taču brīnišķīga, zvaigžņota nakts, no negaisa ne vēsts.»
Es paskatījos pa logu ārā un tik ļoti izbrīnījos, ka sākumā nespēju izrunāt ne vārda. Pēc tam sacīju:
«Nekā nesaprotu . .. Mēs taču skaidri redzējām zibens uzliesmojumus caur aizkariem un slēģiem un dzirdējām pērkona dārdus.»
Cits pēc cita šie cilvēki nogāzās gar zemi, lai izsmietos: divi no viņiem nomira; viens no tiem, kas palika starp dzīvajiem, piezīmēja:
«Zel, ka jūs neatvērāt sleģus un nepa lūkojāties uz kalnu, lūk, tur! Tas, ko jūs dzirdējāt, bija lielgabals, bet tas, ko redzējāt, — šāvienu uzliesmojumi. Redziet nu, pa telegrāfu saņemta ziņa un pie tam vēl tieši pusnaktī, ka prezidenta amatā ievēlēts Garfīlds. Un tas ir viss!»
— … Jā, mister Tven, kā jau jums teicu, — misters Makviljamss sacīja, — noteikumi par cilvēka dzīvības pasargāšanu pret zibens spērieniem ir tik lieliski un to ir tik daudz, ka es mazāk par visu citu varu saprast, ka ļaudis tomēr vēl atrod iespēju nokļūt pa spērienam.
Pateicis to, viņš satvēra savu ceļa somu un lietussargu un izgāja, jo vilciens bija sasniedzis viņa staciju. .
1882. g.
KAPTEIŅA STORMFILDA CEĻOJUMS UZ PARADĪZI [4]