I

Tad nu tā: kad jau kādus trīsdesmit gadus biju sabijis par mironi, es sāku uztraukties. Jo visu šo laiku līdzīgi komētai es joņoju pa izplatījumu. Es saku «līdzīgi»! Bet, Pīters, vari man ticēt, visas komētas es atstāju aiz sevis! Tiesa gan, neviena no tām nesekoja tieši pa manu kursu — komētas kus­tas pa izstieptu apli, kas atgādina laso; es turpre­tim traucos uz viņpasauli pa taisni — kā bulta; tikai paretam ceļā man gadījās redzēt kādu komētu, kas stundu vai divas joņoja uz priekšu pa manu kursu, un tādās reizēs mēs uzsākām skriešanos. Taču šī skriešanās parasti bija vienpusīga; es aizdrāzos garām komētai, bet šī likās paliekam uz vietas. Pa­rastām komētām ātrums nemēdz būt lielāks par div­simt tūkstoš jūdzēm minūtē. Tādēļ, ja kāda no tām gadījās man ceļā, piemēram, Enkes vai Hallija komēta, es tik tikko paguvu uzsaukt «labdien» un «ardievu». Vai tad to var saukt par skriešanos? Tādu komētu var salīdzināt ar preču vilcienu, tur­pretim mani — ar telegramu. Starp citu, izkļuvis laukā no mūsu astronomiskās sistēmas robežām, es sastapos ari ar cita veida komētām, kuras savā ziņā bija spējīgas ar mani sacensties. Pie mums par tā­dām komētām pat runas nevar būt! Tā es reiz kādā naktī devos uz priekšu ar vienmērīgu ātrumu, ar pilnām burām, labam ceļa vējam pastāvot, domā­dams, ka virzos ar ātrumu, kas nav mazāks par miljonu jūdžu minūtē, varbūt arī vairāk, kad pie­peši trīs kompasa strēķu atstatu no priekšas, stīr- borta pusē, ieraudzīju apbrīnojami lielu komētu.