Pēc tās hekuguns noteicu kursu — tas bija: no ziemeļaustrumiem uz austrumiem. Tā lidoja tuvu manam kursam, es nevarēju palaist garām šādu gadījumu, izmainīju kursu par vienu kompasa strēķi, aizliku ciet stūres ratu un metos to panākt. Ja tu būtu dzirdējis, ar kādu šņākoņu es šķēlu pasaules telpu, ja būtu redzējis elektrisko vētru, kādu sacēlu! Pēc pusotrām minūtēm ap mani bija lāds elektrisks mirdzums, tik spilgts, ka daudzu jūdžu apkārtnē kļuva tik gaišs kā dienā. Komēta tālumā izstaroja iezilganu gaismiņu, gluži kā dziestoša lāpa, bet, jo tuvāk es tai nācu, jo skaidrāk varēju saskatīt, cik tā ir milzīgi liela. Es tai tuvojos tik ātri, ka jau pēc simt piecdesmit miljonu jūdzēm iekļuvu tās fosfo- rescējošajā ķīļūdenī un no šausmīga spožuma kļuvu gandrīz vai akls.
«Nu,» nodomāju savā prātā, «tā es varu tajā itin drīz ietriekties,» un, pavirzījies drusku sāņus, sāku uzņemt ātrumu. Pamazām tuvojos komētas astei. Vai tu arī zini, ko tas atgādināja? It kā ods tuvotos Amerikas kontinentam! Ātrumu es vēl arvien nesamazināju. Pakāpeniski nogāju gar komētas ķermeni vairāk nekā simt piecdesmit miljonu jūdžu, taču pēc tās ķermeņa kontūrām nopratu, ka pat tās vidukli vēl neesmu sasniedzis.