Ak Pīters, vai tad uz zemes mums ir kāda jēga par komētām?! Ja gribas redzēt ievērības cienīgu ko­mētu, tad jānokļūst aiz mūsu saules sistēmas robe­žām, jānokļūst tur, kur tām nekas nestājas ceļā — vai saproti? Mīļais draugs, tur es tiku redzējis tādus eksemplārus, kas pat mūsu visievērojamāko komētu orbitās nevarētu ievietoties — vismaz to astes katrā ziņā karātos ārpusē!

Ko tad vairāk, drāzos uz priekšu vēl kādas simt piecdesnv't miljonu jūdzes un beidzot, ja atļauts tā izteikties, nonācu komētas plecu augstumā. Patie­šām, jutos pats ar sevi ļoti apmierināts, līdz piepeši pamanīju, ka pie komētas borta pienāk klāja virs­nieks un caur tālskati sāk mani aplūkot. Tūdaļ ari atskanēja viņa komanda:

—  Ei jūs tur, apakšā! Uzbērt ogles, uzbērt ogles! Piemest vēl klāt kādus simt miljonu miljardus tonnu sēra!

—   Klausos, ser!

—   Stīrborta sardzi laukā! Visi uz klāja!

—   Klausos, ser!

—  Norīkot divsimt tūkstošus miljonu ļaužu bramburu un topbramburu pacelšanai!

—   Klausos, ser!

—   Pacelt lēburas! Pacelt visas buras, visas līdz pēdējai lupatai! Pacelt buras no priekšgala līdz pa­kaļgalam!

— Klausos, ser!

Es, Pīters, tūdaļ nopratu, ka ar tādu pretinieku nav vis pa jokam. Nepagāja ne desmit sekundu, kad komēta jau bija pārvērtusies par blīvu, ugunssar­kanu buru mākoni, tās pacēlās nesaredzamos aug­stumos, šķita, it kā tās piepūstos, piepildīdamas visu izplatījumu, sēra dūmi mutuļiem vēlās ārā no kur­tuvēm — nav iespējams aprakstīt, kas tas bija, bet, kas attiecas uz smaku, tad par to pat nav ko runāt.