Kā šī milzene joņoja! Kas par jampadraci uz tās sacēlās! Tūkstošiem bocmaņu svilpju kauca, un komanda, kas bija tik liela, ka simt tūkstošu pa­sauļu, līdzīgu mūsējai, būtu par maz, lai tiem tur būtu vietas, — lādējās kā viens vīrs. Neka tam­līdzīga visā savā mūžā netiku dzirdējis.

Kaukdami un rībēdami mēs drāzāmies, cik vien jaudas, cits citam blakus, — manā praksē taču vēl nekad nebija gadījies, ka kāda komēta mani būtu noskrējusi, un es nolēmu: kaut arī plīsīšu, bet uzva­rēšu. Zināju, ka biju jau iemantojis reputāciju pa­saules telpā un nebūt nedomāju to pazaudēt. Es sāku manīt, ka skrienu gar komētu tagad lēnāk nekā sākumā, tomēr vēl skrienu. Uz komētas valdīja šaus­mīgs satraukums. Vairāk nekā simt miljardu pasa­žieru iznāca uz klāja, visi viņi sadrūzmējās komētas bakborta pusē un sāka slēgt derības, kurš uzvarēs šinī sacīkstē. Dabiski, ka šīs drūzmēšanās dēļ komē­tai radās sānsvere un samazinājās ātrums. Ak vai, kā stūrmanis aizsvilās! Ar ruporu rokās viņš metās burzmā un rēca:

—   Uz vidu! Uz vidu, jūs! .. . [5] Ja ne, tad es jums, idiotiem, visiem galvas kā kāļus pārskaldīšu.