Bet es, es tā pamazītēm skrēju un skrēju, līdz kamēr pienācu pie šī briesmoņa paša priekšgala. Tagad jau tur arī kapteini pašu bija izvilkuši laukā no gultas un tas stāvēja līdzās saviem stūrmaņiem uz priekšklāja, sārtas blāzmas apspīdēts, bez svārkiem, rīta tupelēs, kā vārnu ligzdu izspūrušiem matiem, neuzpogāto bikšturu gals karājās zemē. Spriežot pēc izskata, viņš un stūrmaņi bija pamatīgi uztraukušies. Lidojot viņiem garām, es vienkārši nevarēju atturēties, neparādījis tiem garu degunu un neuzsaucis:
— Palieciet sveiki! Vai neaiznest sveicienus jūsu radiem?
Tā, Pīters, bija kļūda! Ne tikai vienu reizi vien pēc tam esmu nožēlojis savus vārdus. Jā, pielaidu kļūdu! Saproti, kapteinis jau bija gatavs uzdot visu skriešanos, taču tādu ņirgāšanos viņš nevarēja paciest. Viņš pagriezās pret stūrmani un jautāja:
— Kā ir, vai pietiks mums pašiem sava sēra visam braucienam?
— Jā gan, ser.
— Noteikti?
— Jā, ser. Atliku likām.
— Cik mums te ir kravas sātanam?
— Viens miljons astoņi simti miljardu kvintalu spldeklīšu.
— Lieliski, tad lai viņa īrnieki pasalst, kamčr pienāk nākošā komēta. Atvieglot kuģi! Naski, naski, zēni! Visu kravu pār bortu!
Pīters, paskaties man acīs un nenobīstiesi Debesīs es noskaidroju, ka katrs spīdeklis ir sešdesmit deviņas tādas pasaules kā mūsējā.