Redzi nu, kādu kravu viņi izgāza pār bortu. Krītot lejā, tā pa tīro kā slaucīt noslaucīja kādu zvaigžņu baru, it kā tās būtu svecītes un kāds tās būtu nopūtis. Kas attiecas uz skriešanos, tad ar to arī bija beigas. Atbrīvoju­sies no balasta, komēta aizdrāzās man garām tā, it kā es stāvētu uz enkura. Kapteinis, skatīdamies uz mani no komētas pakaļgala, parādīja garu degunu un uzsauca:

—   Palieciet sveiki! Tagad varbūt jus velcsiclies, lai aizvedu sveicienus jūsu tuviniekiem Mužigaja Tropu valstī.

Tad viņš piepogaja bikšturu galu, kas karājās uz leju, un aizgāja prom, un pēc trīsceturtdaļstundas komēta atkal vairs tikai kā vāja gaismiņa mirgoja tālumā. Jā, Pīters, biju pielaidis kļūdu, - nelabais mani dīdīja pateikt muļķību! Es laikam nekad ne­beigšu to nožēlot. Es būtu uzvarējis šajās skrieša­nās ar debesu nekauņu, ja vien būtu savaldījis mēli.

Bet esmu mazliet novirzījies no temata; atgrie­zīšos pie sava stāsta. Tagad tev ir priekšstats par manu ātrumu. Pēc tam kad šāda ceļošana bija ilgusi jau trīsdesmit gadu, es, atkārtoju to vēlreiz, sāku uztraukties. Neteikšu, ka netiku guvis arī priekus,— nē, es redzēju daudz jauna, interesanta: taču, sa­proti pats, vienam tomēr ir tā kā garlaicīgi. Bez tam gribējās kaut kur piestāt. Ne jau tāpēc biju devies ceļā, lai mūžīgi klaiņotu! Sākumā es pat prie­cājos, ka visa šī būšana ievelkas garumā, — es taču domāju, ka mani gaida diezgan karsta vietiņa, bet galu galā man šķita, ka labāk iet pie visiem , ar vārdu sakot, vienalga kurp, nekā mocī­ties neziņā.