Un te reiz nakti… tur arvien bija nakts, ja es nelidoju garām kādai zvaigznei, kas savu žilbinošo gaismu izstaroja visumā — tādā reizē, protams, mēdz būt gaišs, bet pēc mirkļa vai diviem es gribot negribot to atstāju aiz sevis, no jauna iegrimdams tumsā uz veselu nedēļu. Zvaigznes nebūt neatrodas tik tuvu cita citai, kā tas mums šķiet… Par ko tad es? … Ak jā … Tātad lidoju reiz naktī un redzu pie apvāršņa garu rindu mirgojošu uguņu. Jo tuvāk nācu, jo uguņi auga augumā, tapa lielāki, un drīz vien tie izskatījās pēc milzīgām krāsnīm.

— Nudien, beidzot esmu klāt! — noteicu pie sevis. — Un, kā tas bija sagaidāms, protams, ne jau paradizē!

Es zaudēju samaņu. Nezinu, cik ilgu laiku tur­pinājās mans ģībonis, — laikam gan ilgi, jo, kad atžirgu, tumsa vairs nemāca, spīdēja saulīte un gaiss bija silts un neiedomājami smaržīgs. Un ma­nam skatienam atklājās patiesi brīnum skaista ap­kārtne. Tas, ko es tiku noturējis par krāsnīm, izrā­dījās no mirdzošiem dārgakmeņiem celti, daudzas jūdzes augsti vārti, kas atradās tīra zelta sienā, kurai nebija ne gala, ne malas, vai raugās uz kreiso vai uz labo pusi. Pie vieniem no šiem vārtiem es tad nu ari pieskrēju kā sadedzis. Tagad tik es ierau­dzīju, ka debesis mudžēt mudž no miljoniem ļaužu, kas visi devās uz vienu un to pašu vietu. Ar kādu rūkoņu tie joņoja pa gaisu! Visa debesu telpa, gluži kā skudru apsēsta, ņudzēt ņudzēja no ļaudīm; do­māju, ka to tur bija vairāk miljardu.