Drīz viņš pazuda manam skatie nam, bet pēc kāda laika atgriezās leja, kaut ko uz ātru roku ieēda un atkal aizlaidās. īsi sakot, viņš to atkārtoja kādas dienas divas, pēc tam nolaidās pie mums un teica, ka esot it kā atradis vajadzīgo saules sistēmu; starp citu, viņš negalvojot par to — varbūt tās tik bijušas pēdas, ko atstājusi muša. Paņēmis mikroskopu, viņš atkal pacēlās gaisā. Par laimi viņa aizdomas izrādījās maldīgas: viņš tie­šām sameklēja saules sistēmu. Viņš lika man sīki aprakstīt mūsu planētu un pateikt tās attālumu no saules, bet pēc tam sacīja savam priekšniekam:

—  Tagad, ser, es zinu, par kādu planētu šis cilvēks runā. Tā ir uz kartes un saucas Kārpa.

«Plāni tev klātos,» es nodomāju, «ja tu ierastos uz šīs planētas un nosauktu to par Kārpu!»

Tad viņi mani ielaida un pateica, ka tagad uz mūžu mūžiem varu uzskatīt sevi par atpestītu un nejutīšu vairs , nekādu raižu.

Tūlīt viņi novērsās no manis un iegrima savā darbā, it kā ar mani jau viss būtu nokārtots un visa mana lieta būtu, tā sakot, kārtībā.

Mani tas pārsteidza, taču pirmais sākt runāt un atgādināt par sevi neuzdrošinājos. Saproti, es vienkārši to nevarēju darīt: ļaudis līdz acīm aiz­ņemti darbā, bet te vēl liksi tiem noņemties ar sevi! Divas reizes es jau nolēmu atmest visam ar roku un aiziet, bet, apdomājis, cik muļķīgs es savā formas tērpā izskatīšos atpestīto dvēseļu vidū, at­muguriski gāju atpakaļ uz veco vietu.