Visādi ierēdņi sāka pievērst man uzmanību, brīnīdamies, kālab es neeju prom. Ilgāk to paciest vairs nebija iespējams. Un beigu beigās sadūšojies es ar roku padevu zīmi galvenajam klerkam. Tas sacīja:

—   Kā, vai jūs arvien vēl šeit? Ko tad jums vēl vajag?

Es saliku plaukstas kā ruporiņu, pieliku viņam pie auss un tā, lai neviens nedzirdētu, iečukstēju:

—   Lūdzu, piedodiet, nedusmojieties, ka iejaucos jūsu lietās, bet vai jūs neesat kaut ko piemirsis?

Viņš klusēja kādu mirkli, tad sacīja:

—  Piemirsis? Nē, manuprāt, nekā neesmu pie­mirsis.

—   Bet padomājiet! — es sacīju.

Viņš padomāja.

—  Nē, kā liekas, nekā neesmu piemirsis. Bet kas par lietu?

—  Paskatieties uz mani, — es sacīju, — labi uzmanīgi paskatieties!

Viņš paskatījās uz mani un jautāja:

—   Nu, kas tad ir?

—   Kā — kas tad ir? Un jūs nekā neievērojat? Ja es tādā izskatā ierastos izraudzīto vidū, vai tad es nepievērstu sev vispārēju uzmanību? Vai tad es neliktos visiem dīvains?

—   Es patiešām nesaprotu, kā jums trūkst, — šis saka. — Ko tad jums vēl vajag?

—   Kā — ko vajag? Man, mīļais draugs, nav ne arfas, ne vaiņaga, ne oreola, ne psalmu grāma­tas, ne palmu zara, — vārdu sakot, man nav ne­viena no tiem priekšmetiem, kas šeit katram ir nepieciešami.