Vai zini, Pīters, kā viņš apmulsa? Tik apmulsušu ģīmi tu visā savā mūžā neesi redzējis. Pēc maza klusuma brīža viņš teica:
— Es visā savā mūžā neko par šīm lietām neesmu dzirdējis! Jā, izrādās, jūs tomēr esat dīvains tips, vienalga no kāda viedokļa raugoties.
Skatījos viņā, neticēdams savām ausīm.
— Piedodiet, — sacīju, — neņemiet ļaunā, taču kā cilvēks, kas acīm redzot šeit nodzīvojis jau visai krietnu laiciņu, jūs varen slikti pārzināt parašas debesu valstībā.
— Tās parašas! — šis novelk. — Mīļais draugs, debesis ir lielas. Lielās impērijās mēdz būt liels daudzums visdažādāko parašu. To ir daudz arī mazajās, kā jūs, bez šaubām, pēc tāda pundurīša kā Kārpa piemera deļ būsiet pārliecinājušies. Vai tad jūs patiešām domājat, ka ir manos spēkos iepazīties ar visām bezgalīgi daudzo debesu valstību parašām? To iedomājoties vien, galva reibst! Man pazīstamas to vietu parašas, kur dzīvo tie ļaudis, kuriem jāiet caur maniem vārtiem un, varat ticēt, man atliku likām pietiek, ka varu savā galvā uzņemt to, ko nu jau trīsdesmit septiņus miljonus gadu studēju dienu un nakti. Bet, lai iedomātos, ka iespējams iepazīties ar visas bezgalīgās debesu telpas parašām, nē, tad jau jābūt vienkārši trakam! Es vēl varu pieņemt, ka dīvainais ietērps, par kuru jūs runājat, ir modē tajā debesu malā, kur jums būtu jāuzturas, bet šeit pie mums neviens pat nepamanīs, ka jums tā trūkst.