«Nu labi, ja tā, tad tā!» nodomāju, atvadījos no viņa un soļoju prom. Veselu dienu es gāju pa milzīgo kanceleju, cerēdams, ka tūlīt tūlīt nonākšu līdz tās galam un tikšu paradizē, taču maldījos: šī' telpa bija celta debesu mērogā — dabiski, ka tā tādēļ nevarēja būt maza. Galu galā es tā piekusu, ka aptrūka spēka pakustēties; tad es piesēdos atpūsties un sāku apturēt kaut kādus muļķīga izskata garāmgājējus, lūkodams no viņiem ko uzzināt; taču nekā neizdibināju, jo tie neprata manu valodu, bet es nepratu viņējo. Mani pārņēma nepanesama vientulības sajūta. Tādas skumjas man uzmācās, tādas ilgas pēc mājām, ka simtiem reižu nožēloju sevi, kādēļ gan esmu nomiris. Nu un, protams, tad es griezos atpakaļ. Nākamajā dienā tā ap dienas vidu nonācu līdz tai vietai, no kuras biju devies ceļā, aizgāju uz reģistratūru un teicu vecākajam klerkam:
— Tagad sāku apjēgt: lai varētu būt laimīgs, jādzīvo savā paša paradizē!
— Gluži pareizi, — tas atbild. — Vai tad jūs tiešām domājat, ka viena un tā pati paradizē var apmierināt visus ļaudis bez izšķirības?
— Jāatzīstas, tā es tiku domājis; bet tagad redzu, ka tas bija muļķīgi. Kurp man jāiet, lai tiktu uz savu rajonu?
Viņš pasauca sayu palīgu, to, kas viņureiz bija pētījis karti, un tas tad arī parādīja virzienu. Es pateicos un jau pagāju nost, taču viņš mani apturēja: