—   Brītiņu pagaidiet, līdz turienei taču daudz miljonu jūdžu. Izejiet laukā un nostājieties, lūk, tur, uz tā sarkanā paklāja, uz lidojoša paklāja: aiztaisiet acis, aizturiet elpu un velielies but lur!

—   No sirds jums pateicos, atbildēju. Ko tad jūs man to neteicāt tad, kad šeit ierados?

—   Mums jau tā te diezgan ko noņemties — jums pašam vajadzēja padomāt un pajautāt. Sveiki, laikam gan mēs jūs šai malā kādu tūkstošu mūžību laikā vairs neredzēsim.

—   Tādā gadījumā — au revoir, — teicu.

Es uzlēcu uz paklāja, aizturēju elpu, piemiedzu acis un vēlējos nokļūt sava rajona reģistratūrā. Nākamajā mirklī es jau dzirdēju pazīstamu balsi, kas .lietišķi uzsauca:

—   Arfu un dziesmu grāmatu, pārīti spārnu un oreolu, trīspadsmito lielumu, kapteinim Elijam

Stormfīldam no Sanfrancisko! Izrakstiet viņam caurlaidi, un lai tik iet iekšā.

Es atvēru acis. Tiešām uzminēju: tas bija kāds Paijutas cilts indiānis no Tularas apgabala, kuru es kādreiz pazinu, ļoti jauks zellis. Es atcerējos, ka biju klāt viņa apbedīšanas ceremonijas laikā — viņu sadedzināja, un citi indiāņi nozieda sev seju ar nelaiķa pelniem un kauca kā meža kaķi. Viņš ļoti priecājās, ieraudzījis mani, un vari nešaubīties, ka arī es izjutu prieku, to sastopot un sajuzdams, ka nu beidzot esmu nokļuvis īstajā paradizē.