Cik tālu skatiens sniedza, visās malās šurp un turp šaudījās un rosījās klerki veseliem bariem, ietērpdami jaunos tērpos tūkstošiem jenkiju, meksi- kaniešu, angļu, arabu un lielu lērumu citu ļaužu. Kad man iedeva manus debesu tērpa atributus, es uzmaucu galvā oreolu un, paskatījies uz sevi spogulī, aiz prieka gandrīz vai palēcos līdz griestiem!
— Jā, tas jau ir kaut kas, — noteicu. — Tagad man ir viss, kā vajag! Parādiet, kur ir mākonis!
Pēc piecpadsmit minūtēm es jau atrados vairāk nekā jūdzes attālumā no šīs vietas, dodamies mākoņu grēdas virzienā; kopā ar mani gāja liels ļaužu pūlis, vismaz kāds miljons. Daudzi mani ceļabiedri mēģināja lidot, taču daži no tiem nokrita un sasitās. Vispār lidojums nevienam neizdevās, un tādēļ mēs nolēmām iet kājām, kamēr iemācīsimies lietot spārnus.
Mums pretī kā blīva masa nāca ļaudis. Vieniem rokās cita nekā nebija kā tikai arfas; citiem — vienīgi dziesmu grāmatas un vairāk nekā; trešiem — vispār nekā nebija; tie izskatījās tādi kā nožēlojami un nelaimīgi. Vienam puisim bija palicis tikai oreols, ko tas nesa rokā; piepeši viņš pasniedza to man un ierunājās:
— Paturiet, lūdzu, kādu brītiņu! — un pats pazuda pūlī.
Es gāju tālāk. Kāda sieviete palūdza mani paturēt viņas palmas zaru un arī pazuda. Tad kāda sveša meitene lūdza mani paturēt viņas arfu — un, velns parāvis, arī tā aizlaidās lapās; un tā tālāk un tā joprojām tādā pašā garā.