Drīz vien es biju apkrāvies kā kamielis. Te pie manis pienāk kāds smaidīgs vecs džentlmenis un lūdz paturēt viņa mantiņas. Es noslaucīju sviedrus no pieres un diezgan kodīgi piezīmēju:

—   Cienītais, pazemīgi lūdzu mani atvainot, bet es neesmu nekāds drēbju pakaramais!

Turpmākā ceļā man šis bagātības sakrājās vc selām kaudzēm. Nevienam neredzot, es atbrīvojos no savas liekās mantas. Paskatījos apkārt, un, vai zini, Pīters, ka visi šie tūkstošu (līkstošiem lielie pūļi, kas gāja reizē ar mani, bija tikpat ap­krauti kā es līdz šim. Pretimnācēji, saproti, griezās pie viņiem ar lūgumiem paturēt viņu mantas — tikai kādu brītiņu. Arī mani ceļabiedri pameta visu to uz ceļa, un mēs devāmies tālāk. Kad es līdz ar miljoniem citu ļaužu uzrausos mākonī, es jutu, ka esmu svētlaimības kalngalos un teicu:

—   Nu, tātad solījums izpildīts. Es jau biju sā­cis šaubīties, bet tagad man gluži skaidrs, ka atro­dos paradizē!

Pavicināju uz labu laimi kādas reizites divas ar palmu zaru, tad savilku ciešāk arfas stīgas un piebiedrojos orķestrim. Pīters, tu pat iedomāties nevari, kādu traci mēs sacēlām! Skanēt jau nu gan tas skanēja vareni, šermuli lai pārskrēja pār mu­guru, taču, tāpēc ka vienā reizē spēlējām pārāk daudz dažnedažādu meldiņu, kopējā saskaņa pa­juka: piedevām tur sapulcējās vēl daudzas indiāņu ciltis, un to kaujas saucieni laupīja mūzikai visu tās burvīgumu.