Pēc kāda laiciņa es spēlēšanu pārtraucu, nolēmis atpūsties. Man blakām sēdēja kāds diezgan lādzīgs un simpātisks vecītis; es pamanīju, ka viņš nepiedalās kopējā koncertā, un sāku viņu pierunāt, lai tas sāktu spēlēt, bet viņš man paskaidroja, ka pēc dabas esot kautrīgs un tādēļ neuzdrošinoties uzsākt tādas lietas auditorijas priekšā. Vārds pa vārdam, un večuks man atzinās, ka viņš nez kādēļ nekad neesot cienījis muziķu. Taisnību sakot, arī manī tagad jau bija modušās tādas pašas jūtas, taču es nekā neteicu. Mēs abi diezgan ilgi nosēdējām pilnīgā bezdarbībā, bet šim apstāklim neviens šai vietā nepievērsa nekādu uzmanību. Pagāja kādas sešpadsmit vai septiņpadsmit stundas; pa šo laiku tiku gan spēlējis, gan mazliet dziedājis (taču tikai vienu un to pašu meldiju, jo citas nepratu), bet pēc tam es noliku arfu pie malas un sāku vēcināt ar palmas zaru. Un mēs abi divi ar vecīti bieži jo bieži nopūtāmies. Galu galā viņš iejautājās:
— Vai tad jūs neprotat vēl kādu citu meldiju bez tās, ko jūs cauru dienu strinkšķināt?
— Nevienu pašu, — atbildēju.
— Bet vai jūs nevarētu iemācīties kaut ko citu?
— Nekādā ziņā, — es sacīju. ,— Es jau esmu mēģinājis, bet nekas neiznāca.