— Par daudz ilgi jums nāksies atkārtot vienu un to pašu, jūs taču zināt, priekšā — mūžība!
— Nekaisiet man sāli brūcēs! — attraucu. — Man arī bez tā jau oma sabojāta.
Mēs ilgi klusējām, bet tad viņš man jautāja:
— Vai jūs esat laimīgs, šurpu ticis?
— Vectētiņ, — es atbildēju, — teikšu jums atklāti. Tas te nu gan visā pilnībā neatbilst priekšstatam par svētlaimību, kāds man par to radās, kad vēl gāju baznīcā.
— Bet ja nu mēs laistu ļekas vaļā un aizbēgtu 110 šejienes? — viņš mani aicināja. Pusi dienas esam nostrādājuši un vakars!
Mana atbilde skanēja:
— Ar vislielāko prieku. Nekad agrāk dzīvē es netiku gaidījis sardzes ma'ņu ar lādu ilgošanos ka tagad.
Un tātad mēs devāmies prom. Uz mūsu mākoni virzījās veseliem miljoniem svētlaimīgo ļaužu, dziedādami slavas dziesmu, un tai pašā laikā miljoniem citu atstāja mākoni, un tie, varu tev galvot, izskatījās diezgan skābi. Mēs uzņēmām kursu uz jaunatnācējiem, un ļoti drīz es palūdzu kādam no tiem paturēt uz brītiņu manas mantas un pats atkal kļuvu par brīvu cilvēku, juzdamies līdz nejēdzībai laimīgs. Tieši šai brīdī es ieskrēju krūtīs
Semam Bartletam, kas jau sen bija miris, un mēs abi apstājāmies, lai aprunātos. Es tam jautāju: