— Saki, lūdzu, vai tad tā tas ies mūžīgi? Vai tad nav paredzetas nekādas dažādības?
Uz to viņš atbildēja šādi:
— Es tev tūliņ uz ātru roku visu izskaidrošu. Bībeles tēlaino valodu un visas alegorijas cilvēki saprot burtiski, tādēļ, ierodoties šeit, viņi vispirms pieprasa sev arfu, oreolu un visu pārējo. Ja viņi lūdz laipni un ja to prasības ir nevainīgas un izpildāmas, tad tās netiek noraidītas. Bez vārda runas tiem tiek izsniegts ietērps. Viņi tad sanāk kopā, padzied, pamuzicē kādu dienu, bet pēc tam tu viņus korī vairs neredzēsi. Viņi paši nāk pie slēdziena, ka tā te nebūt nav nekāda paradizes dzīve, katrā ziņā ne tāda, kādu normāls cilvēks, nezaudējot saprātu, spēj paciest kaut vai nedēļu. Mūsu mākoņu grēda izvietota tā, ka troksnis no šejienes līdz vecajiem iemītniekiem nenokļūst; tātad nevienam nav traucējums, ja jaunatnācējiem ļauj kāpt mākonī, kur tie tūdaļ arī izdziedinās. Paturi prātā sekojošo, — viņš turpināja, — paradizē ir svētlaimības un skaistuma pārpilna, taču dzīve šeit kūsā tādā mērā kā nekur citur. Jau nākamajā dienā pēc ierašanās šeit neviens pie mums nestāv dīkā. Dziedāt korāļus un vēcināt palmu zarus visu cauru mūžību ir jauka nodarbošanās, kad par to stāsta no baznīcas kanceles, bet patiesībā muļķīgāka paņēmiena dārgā laika izšķiešanai nemaz nevar iedomāties.