Šo stalto iezemiešu gļēvulīgā pakļaušanās iedvesa taisni šausmas. Kā tas iespējams? Kur gan meklējams Makelis- tera kundzības noslēpums? Dienām aizritot, mana neizpratne auga augumā, un, kaut arī dabūju skatīt nebeidzamus viņa neierobežotās pavēlniecības piemērus, nespēju atrisināt mīklu, kā tas var notikt.

Kādu dienu man gadījās pažēloties, ka nav izdevies iecerētais pirkums — pāris skaistu, oranžsārtu kauri gliemežvāku. Šāds gliemežnīcu pāris Sidnejā maksātu vismaz mārciņas piecas. Es tiku piedāvājis īpašniekam divsimt paciņu tabakas, bet tas neatlaidīgi prasīja trīs simtus. Kad nejauši par to ieminējos, Makelisters nekavējoties aizsūtīja šim vīram pakaļ, paņēma no viņa gliemežvākus un atdeva tos man. Piecdesmit paciņu tabakas — vairāk viņš man neļāva par tiem maksāt. Vīrs pakampa tabaku un šķita vēl gauži priecīgs, ka tik viegli ticis cauri. Es savukārt apņēmos turpmāk turēt mēli grožos. Visu laiku manas domas nemitīgi grauzās ap Alakelistera varas noslēpumu. Galu galā es pat saņēmos pavaicāt tieši viņam pašam, bet viņš tikai piemiedza vienu aci, pieņēma gudru izskatu un izmeta vēl glāzi viskija.

Kādu vakaru es izbraucu lagūnā pazvejot kopā ar Oti, to pašu cilvēku, kam tika atņemti gliemežvāki. Paklusam biju viņam piemaksājis simt piecdesmit paciņu; kopš ta laika viņš pret mani izturējās ar tādu cieņu, kas jau līdzinājās godināšanai, un tas man šķita ļoti jocīgi, jo viņš bija vecs vīrs, vismaz divreiz vecāks par mani.

— Kālabad jūs, kanaki, visi būt kā bērni? — es uzsāku ar viņu sarunu. — Sitas tirgotājs — viens cilvēks. Jūs, kanaki, pulka daudz cilvēku. Jūs, kanaki, kā suņi būt — ļoti bailes jums no tirgotāja. Viņš neēst jūs, kanaki. Viņam tādi zobi nav. Kālabad jums tādas bailes?