— Varbūt pulka daudz kanaki vajag sist viņu nost? — Oti atjautāja.

— Viņš nomirt, — es atbildēju. — Jūs, kanaki, nokaut pulka daudz balti vīri ilgi, ilgi atpakaļ. Kālabad jums bailes no šitas viens balts vīrs?

_— Jā, daudz mēs viņi nokaut, — Oti atteica. — Vīrs un vārds! Liels skaits! Ilgi, ilgi atpakaļ Kāda reize, kad es vel jauniņš but, liels kuģis apstāt ārpusē. Vējš nepūst. Pulka daudzi kanaki mēs ņemt laivas, pulka daudzi laivas, mēs iet ķert tas kuģis. Vīrs un vārds — mēs sākt liela kauja. Divi trīs balti vīri šaut kā sātani. Mums nav bailes. Mēs braukt klāt, mēs rāpties augšā, pulka daudzi, varbūt, es domāt, piecdesmit desmit (pieci simti). Viena balta Mērija (sieviete) būt uz tas kuģis. Nekad agrāk es nav redzēt balta Mērija. Pulka, pulka balti vīri pagalam. Viens skiperis nemirt. Pieci seši balti vīri nemirt. Skiperis sākt dziedāt." Daži balti vīri vēl kauties. Daži balti vīri laist laivu lejā. Pēc tam visi kopā tie iet pāri mala. Skiperis stiept balta Mērija lejā. Pēc tam viņi airēt pulka daudzi. Tēvs manam būt tas laiks stiprs vīrs. Viņš mest šķēps uz tie vīri. Tas šķēps iet iekšā viens sāns balta Mērija. Viņš tur nestāt. Vīrs un vārds, viņš iet laukā otra puse balta Mērija. Viņa pagalam. Man nav bailes. Pulka daudzi kanaki, bailes nav.

Vecā Oti lepnums bija atmodināts, jo viņš pēkšņi norāva savu lava-lava un parādīja man rētu, ko neapšaubāmi bija atstājusi lode. Pirms es paspēju ierunāties, viņa makšķeres aukla pēkšņi sāka raustīties. Viņš to satvēra un pūlējās ievilkt, bet izrādījās, ka zivs apskrējusi ap kora|ļu žuburu. Uzmetis man pārmetošu skatienu, jo tā taču mana vaina, ka viņš kļuvis neuzmanīgs, Oti pārkāpa pār laivas malu ar kājām pa priekšu, apgriezdamies tikai zem ūdens, kur viņš nolaidās gar auklu līdz pat dibenam. Ūdens bija desmit asu dziļš. Es, pār malu pārliecies, vēroju viņa kāju kustības, ko acs uztvēra arvien neskaidrāk un neskaidrāk, jo tās sakūla bāli fosforescējošo ūdeni spokainās dzirkstelēs. Desmit asu — sešdesmit pēdu — tas viņam, vecam vīram, bija tīrais nieks salīdzinājumā ar makšķeres āķa un auklas vērtību. Pēc laiciņa, kas šķita vai piecas minūtes garš, kaut gan nevarēja būt ilgāks par vienu minūti, ieraudzīju viņu kā baltu liesmu šaujamies augšup. Viņš iznira virs līmeņa un iemeta laivā desmit mārciņu smagu klinšu mencu ar visu nebojāto auklu un āķi, kas vēl turējās zivs mutē.