— Var būt tā, — es neatlaidīgā uzmācībā turpināju sarunu. — Jums nebūt bailes sen atpakaļ. Tagad jums pulka bailes no tirgotājs.

— Jā, pulka bailes, — Oti apstiprināja ar jaušamu netīksmi runāt par to. Kādu pusstundu mēs klusēdami metām savas auklas ūdenī un vilkām tās ārā. Tad sāka kos- ties nelielas zivju haizivis, un, pazaudējuši vienu āķi, mēs ievilkām auklas, lai pagaidītu, kamēr haizivis aizpeldēs savu ceļu. — Es teikt tev taisnība, — Oti atsāka valodas, — tu pats redzēt, tagad mums bailes.

Es iekūpināju pīpi un gaidīju, un notikumus, ko Oti man izklāstīja šausmīgajā dienvidjūru žargonā, es šeit atstāstu skaidrā angļu valodā. Citādi — saturā un stilā — stāsts ir tāds, kāds nāca pār Oti lūpām.

— Tas notika pēc tam, kad mēs bijām kļuvuši ļoti lepni. Daudzas reizes jau bijām cīnījušies ar svešajiem baltajiem vīriem, kas dzīvo uz jūras, un ikreiz tos sakāvuši. Viens otrs no mums krita; bet kas gan tas bija salīdzinājumā ar bagātību kalniem — tūkstošiem un tūkstošiem visādu mantu, kādas mēs atradām uz kuģiem? Bet tad kādu dienu, varbūt pirms gadiem divdesmit vai divdesmit pieciem, piebrauca šoneris un pa šaurumu tieši lagūnā iekšā. Tas bija liels šoneris ar trim mastiem. Uz tā bija pieci baltie cilvēki un varbūt kādi četrdesmit matroži, melnie puiši no Jaungvinejas un Jaunbritānijas; un šoneris bija ieradies zvejot jūras gurķus. Tas gulēja uz enkura lagūnā tur pāri pretī, ja skatās no šejienes, pie Paulu, tā laivas braukalēja pa visām malām, krastā ierīkodamas apmetnes, kur žāvēt jūras gurķus. Šāda sadalīšanās pa apmetnēm viņu spēkus darīja vājus, jo piecpadsmit iūdžu šķīra tos, kas zvejoja šeit, no tiem, kas atradās uz šonera pie Paulu, un citi atradās vēl tālāk.