Mūsu karalis un virsaiši noturēja apspriedi, un es biju starp tiem, kuri laivās visu pēcpusdienu un visu vakar- cēlienu airējās pār lagūnu, nesdami vēsti Jaudīm uz Paulu, ka rīt mēs vienā laikā uzbruksim visām zvejnieku apmetnēm un ka viņu uzdevums ir ieņemt šoneri. Mēs, kas iznēsājām ziņas, bijām noguruši airēdami, tomēr tāpat piedalījāmies uzbrukumā. Uz šonera atradās divi baltie — skiperis un otrais stūrmanis — līdz ar kādu duci melno puišu. Skiperi ar trim melnajiem mēs noķērām krastmalā un nonāvējām, bet pirmos astoņus no mums skiperis nošāva ar saviem diviem revolveriem. Mēs, redzi, cīnījāmies cieši kopā, tuvcīņā.

Mūsu cīņas troksni izdzirdis, stūrmanis saprata, kas noticis, viņš iekrāva pārtiku, ūdeni un buru mazā laiviņā — nu tik mazā, ka tā nesniedza ne divpadsmit pēdu garumā. Mēs brukām virsū šonerim — tūkstoš vīru, un lagūna bija noklāta ar mūsu laivām. Bez tam mēs-pūtām gliemežvāku taures, dziedājām kara dziesmas un dauzījām ar airiem pa laivu sāniem. Ko gan varētu iesākt pret mums viens baltais un trīs melnie? Itin nekā — un stūrmanis to labi saprata.

Baltie cilvēki ir sātani. Daudz tos esmu vērojis, tagad esmu vecs vīrs, un nu pēdīgi saprotu, kāpēc baltie cilvēki ir paņēmuši sev visas salas, kas jūrā. Tas tāpēc, ka viņi ir sātani. Tu te sēdi laivā kopā ar mani. Tu par lāgu neesi vairāk kā puika. Tu neesi gudrs, jo ik dienas man tev nākas stāstīt daudzas lietas, ko tu nezini. Kad es biju vēl pavisam mazs knauķis, es par zivīm un zivju paražām zināju vairāk nekā tu tagad. Esmu vecs vīrs, bet varu no- nirt lejā līdz lagūnas dibenam, bet tu nespēj man sekot. Kam tad tu galu galā esi derīgs? Es nezinu, laikam vienīgi cīniņam. Nekad neesmu redzējis tevi cīnāmies, tomēr zinu, ka tu esi tāds pats kā tavi brāji un ka tu cīnīsies kā sātans. Tāpat tu esi arī muļķis, gluži kā tavi brāļi. Jūs nekad neatskārstat, kad esat sakauti. Jūs cīnāties līdz pat nāvei, un tad jau ir par vēlu atskārst, ka esat sakauti.