Speciālas dezak- tivācijas vienības pilnā trauksmes gatavībā bija gaidījušas piecpadsmit gadu, lai kuru katru mirkli piķētu lejup cauri radioaktīva­jiem mākoņiem un glābtu kas glābjams, pa­līdzētu tiem nedaudzajiem, kuri būs palikuši dzīvi. Protams, par pieklājīgu atlīdzību.

Taču nu jau piecpadsmit reižu planēta bija apriņķojusi ap savu Sauli. Katra apriņ­ķojuma laikā satelīts nepilnas trīspadsmit reizes bija apmetis loku ap planētu. Un visu šo laiku kodolkarš nebija sācies.

Domājošie lielie primāti uzspridzināja atombumbas dažādos planētas virsmas punk­tos. Planētas stratosfēra no radioaktīvajiem atkritumiem bija kļuvusi nenormāli silta. Bet karš nesākās un nesākās.

Deviens loloja cerību, ka viņu nomainīs. Viņš bija pēc skaita ceturtais šās kolonizāci­jas ekspedīcijas komandieris (ja pēc piecpa­dsmit gadu ilgas bezdarbības to vēl varēja tā dēvēt), un viņam būtu gauži pa prātam, ja te ierastos piektais. Tagad, kad harriešu pa­saule sūtīja uz šejieni Virsadministratoru, lai tas personiski iepazītos ar stāvokli, viņa nomainīšana varēja notikt visai drīz. Jauki! - Deviens stāvēja uz Mēness virsmas, ģēr­bies savā skafandrā, un domāja par mājām, par Harriju. Viņa garās, tievās rokas nemie­rīgi kustējās, it kā ilgodamās (cauri miljo­niem gadu saglabājušas instinktu) pēc pir­matnējā meža kokiem. Viņš bija tikai trīs pēdas garš.