Virsadministrators saprata.

—    Vai jums būtu kas pretī izklāstīt savu viedokli neoficiāli — tikai man? — viņš mazliet klīrīgi jautāja.

—    Ar lielāko prieku, — Deviens tūlīt atbildēja. — Šās planētas iedzīvotāji, pro­tams, pēc savas dabas ir lielie primāti. Un viņiem piemīt konkurences instinkts.

Virsadministrators atviegloti nopūtās un aši nolaizīja savu degunu.

—    Man bija tāda dīvaina iedoma, — viņš sacīja, — ka tiem varētu nebūt šā konkuren­ces instinkta un ka tāpēc… Bet turpiniet, turpiniet!

—    Viņiem ir šis instinkts, — Deviens ap­galvoja. — Pie tam daudz spēcīgāks par vidējo.

—    Bet kādēļ tad parastajā secībā nenotiek viss pārējais?

—    Līdz zināmam punktam tas ir noticis, jūsu augstība. Pēc parastā ilgā inkubācijas perioda viņi sāka attīstīt tehniku; pēc tam parastās lielo primātu savstarpējās apkau­šanās pārvērtās par patiešām iznīcinošiem kariem. Pēdējā liela mēroga kara beigu posmā tika izgudroti kodolieroči, un karš tūlīt beidzās.

Virsadministrators pamāja.

—    Un tālāk?

—     Tālāk notikumiem būtu vajadzējis risi­nāties šādi: drīz pēc tam noteikti sākas ko­dolkarš, kara gaitā strauji tiek izgudroti ar­vien postošāki kodolieroči, kas tomēr tiek lietoti lielajiem primātiem tipiskajā veidā, un tā rezultātā drīz vien no iedzīvotājiem paliek pāri neliels skaits badā mirstošu indi­vīdu uz drupās pārvērstās planētas.