—    Protams, bet tas nav noticis. Kāpēc?

—    Jāņem vērā viens apstāklis, — Deviens turpināja. — Manuprāt, pie šiem lielajiem primātiem tehnikas attīstība, reiz sākusies, noritēja ārkārtīgi strauji.

—   Nu un tad? — Virsadministrators ie­bilda. — Vai tam kāda nozīme? Viņi jo āt­rāk varēja izgudrot kodolieročus.

—    Taisnība. Bet pēc pēdējā vispārējā kara viņi turpināja neparasti straujā tempā attīs­tīt kodolieročus. Tā ir tā nelaime. Nāvi ne­sošais potenciāls bija ļoti palielinājies, iekāms radās izdevība uzliesmot kodolkaram, un tagad tas sasniedzis tādu līmeni, ka pat lielie primāti neuzdrošinās riskēt ar karu.

Virsadministrators plati ieplēta savas mazās, melnās acis.

—    Tas nav iespējams. Nav svarīgi, cik talantīgi šie radījumi ir tehnikā. Kara zi­nātne strauji attīstās tikai kara laikā.

—    Šie radījumi un viņu planēta šai ziņā varētu būt arī izņēmums, taču šķiet, ka pie viņiem notiek karš — ne īsts karš, tomēr karš.

—    Ne īsts karš, tomēr karš … — Virs­administrators neizpratnē atkārtoja. — Ko tas nozīmē?

—    Labi nezinu, — Deviens nikni noskuri- nāja degunu.