— Šai jautājumā mani mēģi­nājumi izlobīt kādu jēgu no fragmentārā materiāla, ko mums izdevās uztvert, ir visai neapmierinoši. Uz šās planētas notiek kaut kas tāds, ko sauc par auksto karu. Un šis aukstais karš, lai kas tas īstenībā būtu, mežo­nīgi dzen viņus uz priekšu pētniecībā, tomēr nenovedot līdz kodolieroču lietošanai un iznīcībai.

—    Neiespējami! — Virsadministrators iesaucās.

—    Tur ir planēta. Te esam mēs, — De­viens sacīja. — Mēs esam gaidījuši piecpa­dsmit gadu.

Virsadministrators pacēla savas garās ro­kas un, sakrustojis virs galvas, nolaida plaukstas uz pleciem.

—    Tad ir tikai viena izeja. Padomē tika apsvērta tāda varbūtība, ka planēta ir no­nākusi strupceļā, sasniegusi stāvokli, kad valda sasprindzinājuma pilns miers, kas balansē tieši uz kodolkara robežas. Kaut kas līdzīgs tam, par ko jūs nupat stāstījāt, tikai neviens nevarēja izskaidrot šās parādības cēloņus. Bet tādu stāvokli mēs nedrīkstam pieļaut.

—    Nedrīkstam, jūsu augstība?

—    Nē. — Virsadministrators saviebās kā sāpēs. — Jo ilgāk tas- turpinās, jo lielāka kļūst varbūtība, ka lielie primāti var atklāt starpzvaigžņu ceļojumu metodes. Un tad viņi iespiedisies Galaktikā ar visu savu kon­kurences spēku. Vai jūs saprotat?

—    Nu un tad?

Virsadministrators ierāva galvu dziļāk ro­kās, it kā negribētu dzirdēt to, kas pašam jāsaka. Viņa balss skanēja apslāpēti.