—    Ja viņi tik tikko noturas līdzsvarā, mums tie mazliet jāpagrūž, kaptein. Mums tie jāpagrūž.

Devienam iekšas kaut kas sagriezās, un piepeši viņš rīkles galā sajuta apēsto pus­diena garšu.

—    Jāpagrūž, jūsu augstība?

Viņš to nespēja saprast.

Tad Virsadministrators pateica tieši:

—    Mums jāpalīdz viņiem sākt kodolkaru.

Varēja redzēt, ka viņam ir tikpat nelabi

ap dūšu kā Devienam. Viņš nočukstēja:

—    Mums tas jādara!

Deviens tik tikko spēja parunāt.

—           Bet kā to var izdarīt, jūsu augstība? — viņš čukstot jautāja.

—           Es nezinu . . . Un neskatieties tā uz mani. Tas nav mans lēmums. Tas ir Pado­mes lēmums. Jūs taču saprotat, kas notiktu ar Galaktiku, ja domājošie lielie primāti ielauztos kosmosā ar pilnu spēku, kodolkara nenovājināti.

Deviens nodrebēja, to iedomājoties. Lie­lie primāti ar savu spēcīgo konkurences instinktu Galaktikā! Taču viņš neatlaidās:

—          Bet kā var izraisīt kodolkaru? Kā tas izdarāms?

—           Es jums saku, es nezinu. Bet vajag būt kādai iespējai. Varbūt. .. mēs varētu nosūtīt kādu ziņojumu vai… ar mākoņu akumulācijas palīdzību izraisīt katastrofiskas lietus gāzes. Mēs varētu daudz ko izdarīt ar viņu meteoroloģiskajiem apstākļiem . . .

—          Kādā veidā tas varētu izraisīt kodol­karu? — Deviens, šo priekšlikumu neietek­mēts, sacīja.