—   Laikam jau nevarētu. Es to pieminēju tikai piemēra pēc. Bet lielajiem primātiem pašiem tas būtu jāzina. Galu galā viņi taču ir tie, kas sāk kodolkarus. Viņu smadzenes ir tā modelētas, ka tiem jāzina. Tāds ir Pa­domes pieņemtais lēmums.

Deviens izdzirdēja klusu troksni, kas ra­dās, viņa astei lēnām dauzoties pret krēslu. Viņš mēģināja noturēt to mierā, bet veltīgi.

—    Kāds lēmums, jūsu augstība?

—    Sagūstīt vienu lielo primātu no planē­tas. Nolaupīt.

—    Savvaļas lielo primātu?

—    Pašreizējā momentā uz planētas eksistē tikai tādi. Protams, savvaļas.

—    LJn ko, pēc jūsu domām, viņš mums pastāstīs?

—    Tas nav svarīgi, kaptein. Ja vien viņš vispār kaut ko runās, mentalitātes analīze dos mums atbildi.

Deviens ierāva galvu, cik iespējams, dziļi starp lāpstiņām. Aiz pretīguma viņam padu­sēs trīcēja āda. Savvaļas lielais primāts! Viņš mēģināja to iedomāties •— kodolkara apdullinošo seku neskartu, harriešu eigēni- kas civilizējošās ietekmes nepārvērstu.

Virsadministrators nemaz necentās no­slēpt, ka arī viņam tas šķiet pretīgi, taču sacīja:

—    Jums, kaptein, būs jāvada sagūstīšanas ekspedīcija. Tas ir nepieciešams Galaktikas labā.

Deviens jau vairākkārt bija redzējis pla­nētu, bet ikreiz, kad kuģis nonāca Mēness otrā pusē un redzeslokā parādījās šī pasaule, viņu sagrāba nepanesamas ilgas pēc mājām.