Tā bija skaista planēta, pēc savām dimensijām un īpašībām ļoti līdzīga Harrijai, tikai mežonīgāka un lielāka. Ieraudzīt to pēc tuksnesīgā Mēness bija satriecoši.
Interesanti būtu zināt, cik vēl šai līdzīgu planētu patlaban ir harriešu uzskaitē. Cik vēl ir šādu planētu, par kurām pedantiski novērotāji ir ziņojuši, ka līdz ar gadalaikiem to izskatā notiek pārmaiņas, kas izskaidrojamas vienīgi ar barības augu mākslīgu kultivēšanu? Cik reižu vēl nākotnē pienāks tāda diena, kad vienas vai otras planētas stratosfērā sāks pieaugt radioaktivitāte un uz turieni nekavējoties būs jānosūta kolonizācijas eskadriļas? Gluži tāpat kā uz šo planētu . ..
Sākumā harrieši bija rīkojušies gandrīz aizkustinoši pašpaļāvīgi. Deviens būtu varējis pasmieties, pārlasot šos pirmos ziņojumus, ja tagad pats nebūtu iepīts šai pasākumā. Harriešu izlūkkuģi pievirzījās cieši klāt planētai, lai savāktu ģeogrāfiskos datus, konstatētu iedzīvotāju koncentrācijas vietas. Viņi, protams, tika ^pamanīti, bet kāda gan tam bija nozīme? Kuru katru brīdi, viņi domāja, vajadzēja notikt pēdējai eksplozijai.
Kuru katru brīdi. . . Bet veltīgi pagāja gadi, un izlūkkuģiem radās šaubas, vai tomēr nevajadzētu būt piesardzīgākiem. Tie atkāpās tālāk no planētas.