Deviena kuģis tagad bija piesardzīgs. Ko­manda nervozēja, jo misija bija ļoti nepatī­kama; visi Deviena apgalvojumi, ka lielajam primātam netiks nodarīts nekas ļauns, ne­spēja viņus nomierināt. Notikumu gaitu ne­kādā ziņā nedrīkstēja steidzināt. Lai tuvo­tos planētai, vajadzēja izraudzīties pavisam vientuļu un mežonīgu, kalnainu apvidu. Viņi tur lidinājās desmit jūdžu augstumā dienām ilgi, un komanda kļuva arvien ner­vozāka, vienīgi allaž flegmātiskie movi palika mierīgi.

Beidzot viņi teleskopā ieraudzīja kādu radījumu, gluži vienu starp pauguriem, ar garu nūju rokā un saini pāri muguras augš­daļai.

Viņi klusām, ar superskaņu nolaidās zemē. Deviens pats, ādai tirpstot aiz satraukuma, vadīja kuģi.

Sagūstīšanas laikā radījums divas reizes kaut ko pateica, un šīs frāzes tika fiksētas kā pirmais materiāls mentalitātes analīzes mašīnai.

Pirmo izsaucienu — tajā brīdī, kad lielais primāts gandrīz tieši virs galvas ieraudzīja kuģi, — uztvēra pelengējošais telemikro- fons. Tas skanēja: «Mans dievs! Lidojošais šķīvis!»

Deviens saprata otro frāzi. Tā lielie pri­māti sauca harriešu kuģus; šis apzīmējums bija radies tajos pirmajos gados, kad netika ievērota piesardzība.

Otru piezīmi mežonīgais radījums iz­kliedza, kad viņu ievilka kuģī; viņš pretojās ar apbrīnojamu spēku, taču nespēja izrauties no movu dzelžainā tvēriena.