Deviens, smagi elpodams, gaļīgajam degunam viegli trīcot, pagāja gīīsteknim pretī, un šis radījums (kura netīkami kailā seja bija kļuvusi eļļaini spīdīga no kaut kādiem šķidriem izdalīiumiem) iegaudojās: — Deviņi pērkoni! Pērtiķis!
Atkal Deviens saprata pēdējo vārdu. Vienā no planētas galvenajām valodām ar šo vārdu apzīmēja mazos primātus.
Ar mežonīgo radījumu bija ārkārtīgi grūti apieties. Vajadzēja bezgalīgu pacietību, iekāms ar to varēja sākt prātīgi runāt. Sākumā viņš visu laiku atradās nenormāla uzbudinājuma stāvoklī. Gandrīz tūlīt pat šis radījums saprata, ka viņu ved projām no Zemes, un pretēji Deviena viedoklim nepavisam neuztvēra to kā aizraujošu piedzīvojumu. Viņš tikai nepārtraukti pieminēja savu mazuli un kādu lielo primātu sieviešu kārtas radījumu.
(«Viņiem ir sievas un bērni,» līdzjūtīgi nodomāja Deviens, «un viņi tos savā veidā mīl, jo viņi visi ir lielie primāti.»)
Vispirms šim radījumam vajadzēja ieskaidrot, ka movi, kas viņu uzraudzīja un niknuma lēkmju brīžos apvaldīja, nenodarīs tam nekā ļauna un ka vispār ar viņu nenotiks nekas slikts.
(Devienam kļuva nelabi, iedomājoties, ka viena domājoša būtne varētu nodarīt pāri otrai. Viņam bija ļoti grūti runāt par šo tematu, jo, lai pārliecinātu gūstekni par pretējo, gribot negribot vajadzēja mirkli it kā pieļaut šādu varbūtību. Bet planētas radījums Deviena vilcināšanos uztvēra ar lielām aizdomām. Tādi jau šie lielie primāti bija.)