Piektajā dienā, kad gūsteknis, varbūt gan tikai aiz spēku izsīkuma, labu laiku bija izturējies mierīgi, viņi abi sarunājās Deviena personiskajā kajītē, bet, tiklīdz kapteinis īsi un lietišķi pateica, ka harrieši gaida kodolkaru, lielais primāts piepeši atkal saniknojās.
— Gaidāt! — viņš kliedza. — Kādēļ jūs esat tik pārliecināti, ka tas būs?
Deviens, protams, nebija pārliecināts, taču atbildēja:
— Vienmēr notiek kodolkari. Mūsu nolūks ir palīdzēt jums pēc tam.
— Palīdzēt mums pēc tam… — Lielā primāta valoda kļuva nesakarīga, viņš sāka nikni mētāties ar rokām, un moviem, kas stāvēja tam abās pusēs, vajadzēja viņu atkal saudzīgi apvaldīt un aizvest projām.
Deviens nopūtās. Planētas radījuma izteicienu skaits bija jau krietni prāvs, un varbūt mentalitātes analīzes mašīnas spēs no tiem kaut ko izlobīt. Viņa paša neapbruņotais prāts te netika nekādā galā.
Starp citu, gūstekņa veselības stāvoklis nebija spīdošs. Viņa ķermenis bija gandrīz pilnīgi bez spalvām; novērošana no liela attāluma šo faktu nebija atklājusi tāpēc, ka šie lielie primāti valkāja mākslīgas ādas.