Viņi to darīja vai nu siltuma dēļ, vai ari tādēļ, ka pat paši juta instinktīvu pretīgumu pret pilnīgi kailu ādu. (Tas varētu būt inte­resants sarunas temats. Nebija svarīgi, kāda satura izteicienus dod apstrādāt mentalitā­tes analīzes mašīnām.)

Dīvaini, bet uz šā radījuma seias bija sa­dīgušas spalvas — pat vairāk nekā harrie­šiem un tumšākas krāsas.

Un tomēr — galvenais bija tas, ka šis ra­dījums nejutās labi. Viņš bija kļuvis vājāks, jo ēda ļoti maz, un, ja tā turpināsies pārāk ilgi, var ciest vina veselība. Deviens negri­bēja justies atbildīgs par to.

Nākamajā dienā lielais primāts šķita pa­visam rāms. Viņš runāja ar jūtamu ieintere­sētību, gandrīz tūlīt ievirzīdams sarunu par kodolkaru. («Lielo primātu prātam šis te­mats ir briesmīgi pievilcīgs,» Deviens no­domāja.)

—     Jūs teicāt, ka vienmēr notiekot kodol­kari? — radīiums sacīja. — Vai tas nozīmē, ka eksistē vēl citas domājošas būtnes, izņe­mot jūs, mūs … un viņus? — viņš norādīja uz tuvumā stāvošajiem moviem.

—         Ir tūkstošiem domājošu būtņu sugu, kas apdzīvo tūkstošiem pasau]u. Daudz daudz tūkstošu, — Deviens sacīja.

—    Un tās visas sāk kodolkarus?

—    Visas, kas ir sasniegušas zināmu teh­nikas attīstības pakāpi. Visas, izņemot mūs. Mēs esam citādi. Mums nav konkurences instinktā. Mums ir sadarbības instinkts.