Turpat atradās raiba kolekcija — zelta un platīna monētas, salauzta teleskopa lēca, rokas pulkstenis, luminiscējošā spuldze, mikrofons, elektriskā skujamaparāta asmens, dažas miniatūras radiolampas — viss, kas palicis pāri no tiem laikiem, kad civili­zācija, sasniegusi savu uzplaukumu, izzuda uz mūžiem. Tas viss bija rūpīgi sakravāts. Tad sekoja vēl trīs relikvijas, visneizprota­mākās, bet tieši tādēļ vissvētākās.

Pirmais bija savādas formas metāla gabals, kura krāsa liecināja par augstas tempera­tūras iedarbību. Tas bija savā ziņā visaiz­kustinošākais no visiem šiem pagātnes sim­boliem, jo stāstīja par Cilvēka izcilāko sa­sniegumu un par nākotni, ko viņš, iespējams, paredzējis. Sarkankoka paliktni, uz kura tas bija uzmontēts, rotāja sudraba plāksnīte ar uzrakstu:

Kosmiskā kuģa «Rīta zvaigzne» labā borta sprauslas papildu aizdedze.

Zeme — Mēness, 1985.

Nākamais bija vēl viens antīkās zinātnes brīnums — caurspīdīgas plastmasas lode ar tajā iestrādātiem dīvainas formas metāla ga­baliem. Tās centrā atradās niecīga kapsula ar sintētisku radioaktīvu vielu, ko ieskāva pārveidojošie ekrāni, kuri raidīja izstarojumu tālu pāri spektra robežām. Kamēr vien viela saglabāja aktivitāti, lode bija it kā miniatūrs radioraidītājs, kas izstaro enerģiju visos vir­zienos. Pavisam bija izgatavotas tikai dažas šādas lodes; tās bija paredzēts izmantot par pastāvīgiem signālaparātiem asteroīdu orbītu norādīšanai. Bet Cilvēks nekad nesasniedza asteroīdus, un signālaparāti tā arī netika izmantoti.