—      Es domāju, — Serjogins teica, — ka to mēs paspēsim ari vēlāk. Mani interesē kas cits: cik gadus jūs vairs ne­lidojat?

—     Septiņdesmit, — Rogovs pēc brītiņa sacīja un mie­rīgi palūkojās uz Serjoginu. — Jūs baidāties, ka tas ne­labvēlīgi ietekmēs… Atklāti sakot, arī es kādu laiku no tā baidījos. Bet, acīm redzot, refleksi neizzūd… Katrā ziņā Rezervē es izturēju visus pārbaudījumus. Man pat atstāja ekstraklasi.

—     Tad nē jau, par to mēs nešaubāmies, — Govors iejaucās. — Runa ir par ko citu. Mēs nesaprotam, kā jūs varējāt tik ilgi dzīvot uz Zemes un nenokļūt mūsu kolēģu kartotēkā! Kaut gan varbūt planetārā kartotēka ir vēl ne­pilnīgāka par mūsējo — uz Zemes taču ir tik daudz ļaužu…

—      Nezinu. — Rogovs atkal paraustīja plecus. — Es par to neesmu domājis. Es dzīvoju. Septiņdesmit gadi — tie pagāja kaut kā nemanot…

Nemanot. Septiņdesmit gadi! Te gribot negribot kļūsi skaudīgs, vai ne, Serjogin? Cilvēks dzīvoja un viss… Starp citu — vai pirmās klases pilots Rogovs nav jūsu ra­dinieks?

—    Dēls.

—   Skaidrs. Bet pagaidiet, Rogov. Kur ir jūsu draugi?

—     Draugi, — Rogovs lēni atkārtoja, it kā apdomādams šo vārdu. — Man viņu bija daudz.

—    Tie, ar kuriem jūs lidojāt.