— Ar kuriem lidoju… Nu, Makmanuss un Mons — tas būtu viens. Viņi ir miruši.
— Vai sen?
— Droši vien. Precīzi to vairs neatceros. Tad Vihodils un citi, Grīners, Holiss, Semjorkins…
— Un šie?
— Ari miruši.
— Tā, tā, — teica Govors. Iestājās klusums, kurā tikko dzirdami dūca kristalofons, kas pierakstīja sarunu. — Nu, bet ko vēl jūs atceraties no saviem draugiem?
— Tas būtu garš uzskaitījums, — Rogovs teica.
— Jā, tik daudzu gadu laikā… Un visi viņi sen miruši?
— Gandrīz visi. — Rogovs pamāja ar galvu. — Atskaitot Tiškeviču un Cini.
— Kāpēc — atskaitot?
— Arī viņi dzīvoja loti ilgi.
— Cik īsti? — Govors saberzēja plaukstas.
— Tiškevičs aizgāja bojā nesen. Viņš strādāja Dienvidu termocentrālē. Tur notika avārija …
— Atceros šo gadījumu. Tātad viņš gājis bojā? Un cik viņam bija gadu?
— Ja nemaldos, viņš bija trīs vai četrus gadus jaunāks par mani. Nē, liekas, trīs…
— Satriecoši. Nu, ko teiksit, Serjogin? — Govors soļoja pa kabinetu, vicinādams dūres. — Tātad arī viņam bija pāri par diviem simtiem, un viņš gāja bojā tikai pirms dažiem gadiem! Bet mēs jožam pa visu Saules sistēmu… Nu, un otrs — kā viņu sauca?
— Cinis? Viņš gāja bojā agrāk. Izplatījumā. Viņam toreiz bija simt sešdesmit vai mazliet vairāk… Tas bija sen. Mēs toreiz vēl slēpām savu vecumu. Baidījāmies, ka nenoraksta…