— Jā, — Govors kaismīgi iesaucās. — Tā tu, cilvēk, i nepamanīsi, kā sajuksi prātā! Gāja bojā… Vai jūs to aptverat, Serjogin, neviens no viņiem nav nomiris dabiskā nāvē! Abi gājuši bojā …
— Kas te ko neaptvert, — Serjogins atteica. — Viņiem neviens nepievērsa uzmanību. Nēpievērsa tāpēc, ka viņi — kaut vai, piemēram, Rogovs. — izskatās kā vīri pašos spēka gados. Cita lieta, ja viņiem būtu krunkas un sirmd bārda…
— Tas ir skaidrs. Bet viņi paši — kā viņi to varēja nesaprast?
249
— Protams, — Rogovs lēni teica. — Mēs sapratām, ka tas ir neparasti. Taču viņpus atmosfēras mums nācās pieredzēt tik daudz neparasta, ka atstāstīt visu nav iespējams pat divsimt gados… Bet lidot ļoti gribējās. Un tad kļuva tā kā neērti…
17 — V. Mihailovs
— Nu jā, — Serjogins ieminējās. — Viņš taču apprecējās.
— Nieki, — Govors iesaucās. — Es jums teikšu, kas par lietu. Viņi visi ir māņticīgi, Serjogin. Un baidījās, teiksim, ka viņus kāds nenoskauž…
Rogovs pasmaidīja.
— Un jums … nav apnicis dzīvot?
— Nē, — teica Rogovs. — Man gribas vēl palidot. Varbūt vienīgi ne tik tālu. Tuvējās orbītās. Galu galā — katram, jādomā, gribas gulēt savas planētas smiltājā.
— Savas planētas… — Govors nomurmināja.
Sabāzis rokas kabatās, viņš vēlreiz šķērsoja kabinetu