pa diagonāli. Viņa elkoņi jocīgi kulstījās gar sāniem. Vienu brīdi viņš stāvēja kaktā, noliecis galvu, tad strauji pagriezās un enerģiski devās atpakaļ.

—          Gulēt savas planētas smiltājā, — Govors skaļi no- skandēja, izrāva rokas no kabatām un negaidīti sparīgi nolaida tās uz pilota pleciem. — To nu gan jums nevaru solīt! — Viņš uzpūta delnai, kas bija atsitusies tikpat kā pret granītu. — Mūsu planētas smiltāju, es domāju…

Rogovs pašķielēja uz viņu.

—   Šaubāties, vai izturēšu reisā?

—          O, nē! Tikai liekas, ka gulēt smiltājā jums vispār nav lemts.

—          2ēl. — Rogovs nopūtās. — Kur tad, pēc jūsu do­mām, mani glabās?

—          Nekur. Jūs dzīvosiet. Vienkārši — dzīvosiet. Tā­pēc ka viss, ko jūs šeit stāstījāt, izklausās… Pēc kā tas izklausās, Serjogin?

—           Pēc elementāras nemirstības, — Serjogins kā allaž īsi un lietišķi rezumēja.

—          Jā, — svinīgi apstiprināja Govors. — Tieši tā es do­māju.

5

Govora skatienā staroja tāds uzvaras prieks, it kā viņš pats un nevis cits būtu ieguvis nemirstību.

—          Kā redzu, jūs, Rogov, šī ziņa sevišķi nesaviļņo? Ne­kas. Gan jau ar laiku… Bet pagaidām turpināsim. At­bildiet: kur jūs esat to noķēris?… Nu, vārdu sakot, kad pirmo reizi jutāt, ka vairs nekļūstat vecāks?