Rogovs pašūpoja galvu.

—    Nezinu. Atklāti sakot, es arī tagad nekā nejūtu.

—    Absolūti nekā?

—    Jūtu, ka viss ir kārtībā.

—           Hm, brīnišķīgi… Pamēģināsim no cita gala. Tie divi draugi, kas gājuši bojā, — kur jūs kopā ar viņiem lidojāt?

—           Tas bija daudzpakāpju reiss. Mēs tuvojāmies trim zvaigznēm. Planētas varu uzskaitīt…

—    Paspēsit. Vai jūs kaut kur nolaidāties un izkāpāt?

—    Pats par sevi saprotams.

—    Un tikāt apstaroti?

Rogovs paraustīja plecus.

—    Tur bija viss kas.

—           Vai ir saglabājušies ekspedīcijas pārskati, žurnāli, dienasgrāmatas?

—           Šaubos. Mūs pēc tam izglāba. Apbrīnojamā kārtā. Jo kuģis bija gājis bojā… Starp citu — šajā reisā mums nācās pabūt ne vienā vien āķīgā situācijā. Trase ļoti sa­režģīta … Labi vien ir, ka šādus attālumus tagad pārvar hipertelpā.

—    Bet jūs pats neesat mēģinājis?

—           Nē. Es droši vien esmu pārāk konservatīvs, — Ro­govs atzinās. — Man tāda kuģošana nepatīk. Es mīlu trīs­dimensiju izplatījumu. Hipertelpa manai uztverei ir pā­rāk sarežģīta.

—           Mēs novirzāmies no temata, — Govors viņu pār­trauca. — Tātad — kur īsti tas bijis, jūs nevarat pateikt?

Rogovs pakratīja galvu.

—           Tādā gadījumā vajadzēs atkārtot reisu, — teica Ser­jogins. — Rogov, vai jūs būtu ar mieru? Bez jums rekon­struēt visas detaļas nebūs iespējams.