Rogovs padomāja.

—          Ja tas tiešām ir vajadzīgs, es laikam būšu ar mieru, — viņš sacīja.

—           Labi, labi, — Govors atkal pārtrauca viņu. — Par to runāsim vēlāk. Jūs taču saprotat, Serjogin: izredžu uz sekmēm tādai ekspedīcijai ir ne vairāk kā viens pret simts tūkstošiem. Varu derēt, ka viņi tur apstaroti. Un esmu gandrīz pārliecināts, ka tas noticis nevis pamat- trasē, bet gan kādā līkumā, kuru pats Rogovs sen aiz­mirsis. Visticamāk, ka tas pat nebija viens noteikts

starojums, bet gan vesels starojumu komplekss. Un šis komplekss iedarbojās tā … Nē, nē, ekspedīcija pēc tam. Vispirms mums jānoskaidro, kādas pārmaiņas konstatēja­mas Rogova organismā, un šajā nolūkā viņš ir jāizpēta. Pamatīgi, fundamentāli jāizpēta. Tikai tad mums kļūs skaidrs, ko īsti vajag meklēt. Rekonstruēt visus apstāk­ļus, protams, nebūs viegli. Bet tas, tā teikt, ir jau tīri teh­nisks uzdevums. Toties izmeklēt Rogovu — mūsu pir­mais un neatliekamais pienākums. Ko jūs par to domājat, Rogov?

—    Bet lidojumi?

—   Būs arī lidojumi. Vēlāk. Nesaprotu, kas jūs par cil­vēku: jums teica, ka esat nemirstīgs, bet jūs pat ņepabrī- nījāties par to!

Rogovs pasmaidīja.

—    Nav viegli pārkāpt dabas likumus, — viņš teica. — Un man nekad nepatika izlēkt. Tāpēc kaut kā negribas ticēt.