Neko darīt, tāda ir kosmiskā gerontolo­ģija. — Noslīdējis no galda, Govors salika rokas aiz muguras un lepni izrieza krūtis. — Ja kaut kur, teiksim, uz Encelādas cilvēkam izdodas nodzīvot līdz simt četrdesmit, simt piecdesmit gadiem, mēs esam spiesti izložņāt visu planetoīdu, lai beigu beigās pārliecinātos, ka nekādu spe­cifisku apstākļu, kas veicina ilgu mūžu, tur nav, bet cilvē­kam vienkārši ir laba iedzimtība. Atcerieties, cik daudz mums nācās pasvīst Karseladzes dēļ?

—    Atceros.

—   Tātad tomēr atceraties!… Starp citu, kur ir šis pi­lots? Nākamnedēļ es gribu sūtīt grupu uz Titānu. Šai eks­pedīcijā piedalīšos pats. Nav izslēgts, ka tur būs kaut kas interesants. Bet kur tad viņš ir? Ekstraklases pilotam ne­drīkst likt tik ilgi gaidīt!

—   Pilots ir tepat blakus.

—    Nu jā, tā jau es domāju! Un tikai tagad jūs mani visužēlīgi informējat, bet pilots tikmēr kaujas ar garlai­cību, gaidīdams pieņemamajā istabā. Jeb jūs varbūt uz­skatāt, ka viņu var interesēt televīzijas programma? Nē, patiešām, ja jūs neprastu tik lieliski komplektēt darba grupas, es bez vārda runas… Nez ko gan šis pilots tagad par mani domās? Viņš būs pārliecināts, ka institūta di­rektors ir vecs muļķis, kas nepavisam nerūpējas par cil­vēkiem, lai gan tieši viņam vajadzētu… Starp citu, es neesmu pārliecināts, ka jūs pats spriežat citādi.

Serjogins noliedzoši pakratīja galvu.