— Nekas, gan jau ticēsit, pārliecināsities, — Govors sacīja. — Bet interesanti — ko jūs darīsiet ar savu nemirstību?
— Pagaidām lidošu, — Rogovs nesvārstīdamies atbildēja. — Bet vispār man tagad droši vien pietiks laika pārdomāt visu redzēto?
— Domājiet vien! Mēs tūlīt iekārtosim jūs kādā mājīgā vietiņā. Tur jums būs radīti visi apstākļi. Klusums, miers, ērtības… Jūs, Rogov, teikšu bez pārspīlējuma, tagad esat visvērtīgākais cilvēks pasaulē. Jūs pat nevarat iedomāties, kāda jums vērtība …
— Atklāti sakot, — Rogovs teica, — es jūtos mazliet kā izmēģinājuma trusītis …
— Dažreiz mēs visi nokļūstam tādā situācijā, — Govors mierināja. — Nebaidieties, jums nenāksies ilgi gaidīt, jūs nepaspēsit pat garlaikoties! — Viņš draudzīgi uzlika pilotam roku uz pleca un turpināja: — Ejiet! Serjogins jūs pavadīs. Gatavojieties. Mēs jūs izmeklēsim bez žēlastības, un tas ir nogurdinošs process. Trusīša maize ir rūgta, ļoti rūgta, mans draugs.
— Nu jā, es saprotu…
Rogova balsī nejuta entuziasmu. Govors aizdomīgi palūkojās uz viņu.
— Es ceru, ka nedarīsiet muļķības? Nu, sacīsim, neaizbēgsiet? Kaut gan… nieki! Pilotiem ir augsti attīstīta atbildības sajūta, citādi viņi nevarētu vadīt kuģus… Tātad — kas īsti jums nepatīk?
— Viss kārtībā, — Rogovs, mazliet minstinādamies, atbildēja. — Ja nu vienīgi… Es taču visu laiku biju izmēģinājumu poligonā. Treniņi, pārbaudes … Pilsētā ierados tikai nupat. Nepaspēju pat apskatīt kosmodromu. Tur droši vien daudz kas mainījies …